Pokaiņi

Gadu tūkstošiem ilgi akmens un koks ieņēma cilvēku dzīvē nenovērtējamu vietu – gan saimnieciskajā, gan garīgajā dzīvē. Akmenī ieslēpies stāsts par cilvēka dzīvi. Visi liktie un iezīmētie akmeņi svētkalnos, pie dzīves vietām, dravās, kalpojuši vienotai gudrībai cilvēku apdzīvotajā pasaulē. Akmeņos iekaltās zīmes, no akmeņiem veidotie apļi pauž mūžīgu kustību un mūžīgu atkārtošanos, noslēgtību, pilnību. Kopš cilvēces pirmsākumiem akmens un koks ir vieta, pie kuras ziedots, upurēts, lūgts – akmeņi uz savām kumpajām mugurām nes cilvēces likteni – gan lielie megalīti, gan daudz mazāki – kādi nu kurā vietā uz mūsu planētas tie ir. Daudzas senās kultūras sakrālajā jomā nav atstājušas nekādu citu informāciju kā tikai simbolu sistēmu. Te visvairāk izmantoti akmeņi- to mūžs nav salīdzināms ne ar vienu citu materiālu, kā arī to fizikālās īpašības un nozīme dziedniecībā, astroloģijā, reliģijā. Cik leģendu nav sacerēts par akmeni – tā rašanos. Kādi nosaukumi tiem nav doti – arī latviešu folklorā un mitoloģijā. Pasaule, dzīvība, cilvēki un gudrība ir vienoti jēdzieni, kas senatnē apzīmēti ar *koka* zīmi – ornamentu. Bet dabā – ar akmens salikumiem. Akmens – pamats, mūžība: aiz trejdeviņiem kalniem, aiz trejdeviņām jūrām guļ liels akmens, ik pa tūkstoš gadiem reizi pie tā atlido mazs putniņš un noslauka savu knābīti – kad akmens būs sadrupis – būs pagājis mirklis no mūžības. Tā vēsta kāda mūsu filozofiskā pasaka. (Ilze Blaua).