Pušas Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca, bažnyčia

Baznīca celta par godu Vissvētajai Trīsvienībai. Baznīcu cēlis poļu izcelsmes muižnieks Jānis (Jans) Antons (Antonijs) Šadurskis par saviem līdzekļiem. Tā iesvētīta 1778.gadā. Ēka celta pēc tā laika ēku būvniecības, guļbūves metodēm – guļbūves celtne cirsta tikai ar cirvi.
Baznīca atrodas skaistā uzkalnā, lapu koku ietvarā. Apkārt tai ir žogs: uz mūra pamatiem ķieģeļu stabiņi ar dēļu latām. Ieejas vārti no sarkaniem ķieģeļiem. Virs baznīcas ieejas neliels tornītis. Baznīcas jumts ir no cinkotas skārda, mūra pamati, bet zem baznīcas aizmūrēti pagrabi.

Baznīcas dārzā, labajā pusē, atrodas 19. gadsimtā tapis liels zvanu tornis (aptuveni 10m augsts) ar diviem zvaniem,- viens no 1743.gada, otrs no 1881.gada, un ar mūra pamatiem, cirstu koka virsbūvi un cinkotu skārda jumtu. Tornis ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis.

Baznīcā ir trīs altāri. Galvenais altāris veltīts Vissvētajai Trīsvienībai [kokgriezumiem bagāts altāris ar gleznu no 18.gs.vidus,19.gs., kas ir valsts nozīmes mākslas piemineklis], tāpēc arī baznīcas nosaukums ir Pušas Vissvētās Trīsvienības katoļu baznīca. Pašreizējo galvenā altāra svētgleznu baznīcai esot dāvinājis kāds Kāpostiņu dzimtas pārstāvis. Diemžēl tās autors nav zināms.

Baznīcas labajā pusē atrodas svētā Franciska de Geronimo (Džironimo) altāris. Pušas baznīcas kreisajā pusē ir Svētās Dievmātes altāris, kura centrā atrodas Lurdas Dievmātes statuja. Abi altāri ir tapuši 18.gs.vidū. Baznīcā atrodas feretrons (19.gs.vidus), Sv. Trīsvienības glezna (18.gs.vidus), monstrance (18.gs.vidus), ir apskatāmas latviešu ērģeļbūvētāja Jāņa Gremzes būvētās ērģeles. 1949.g. prāvests Ādolfs Tarbunass baznīcas tuvumā uzcēla nelielu guļbūvi, ko izmanto kā draudzes plebāniju. (Cakuls, 1997)

Uzreiz pēc uzbūvēšanas baznīcu nodeva jezuītu aprūpē, kuri šeit izveidoja jezuītu misiju  Šī misija pastāvēja visilgāk: no 1743. līdz 1820. gadam.) Sākumā tajā darbojās tikai viens misionārs, bet no 1750.gada uzturējās jau divi misionāri. Kad Daugavpilī Krievijas kara ministrija jezuītu īpašumu atpirka, 1811. gadā visi jezuīti pārcēlās uz Pušu, arī noviciāts un kolēģija. No 1811. līdz 1819. gadam arī Dagdas jezuītu misija bija atkarīga no Pušas jezuītu kolēģijas. 1819. gadā noviciātu un kolēģiju pārcēla uz Izvaltu. 1820. gadā jezuīti tika izraidīti no Pušas, un līdz ar to izbeidzās arī misiju punkta pastāvēšana Pušā. Jezuīti, kuri mira, tika apbedīti pagrabā zem Pušas baznīcas.