Siguldas pilsdrupas

1207.gadā notika pirmā zemes dalīšana starp Rīgas bīskapu un vācu Zobenbrāļu ordeni. Rezultātā Ordenis saņēma zemes Gaujas kreisajā krastā un uzsāka Siguldas (Segewold) pils celtniecību. Sākotnēji tā bija castellum tipa cietoksnis ar kapelu, bet kad 1236.gadā pēc Zobenbrāļu sakāves varu pārņēma Livonijas ordenis, pils tika pārbūvēta konventa tipa celtnē. Siguldas pils savu uzplaukumu sasniedza 15.gs. Ap šo laiku celts pils četrstūrveida dienvidu vārtu tornis un tornis tilta galā. Poļu valdīšanas laikā 1582.g. un 1590.g. Siguldas pilī tika veiktas revīzijas, kas konstatēja, ka pils atrodas sabrukuma sākumā. Pils vēl vairāk cieta poļu –zviedru karadarbībā 1601.-1621.g. Tā laika revīzijā teikts, ka pils vairs nav apdzīvota. Vairāk kā gadsimtu pēc Polijas – Zviedrijas cīņām – 1737.g. cariskās Krievijas valdīšanas laikā ķeizariene Anna pili uzdāvināja feldmaršalam Lasci. Bet no 1867.-1920.g. Siguldas muiža atradās kņazu Koroptkinu īpašumā. Siguldas pilsdrupu saglabāšanas darbus pirmais uzsāka Dmitrijs Kropotkins, bet, kad 19.gs. beigās pili mantoja kņaziene Olga kropotkina, ārējā priekšpilī tika uzcelta jauna muižas ēka un vairākas saimniecības ēkas. Šajā laikā nostiprinot pilsdrupas, romantizēja vecos mūrus, izveidojot vairākas fantastiskas arkas kā nodevas tā laika modei. 1922.gadā muižas centru ieguva Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība. Pēc Otrā pasaules kara vecā pils atradās avārijas stāvoklī, tikai 1962.g. tika veikta ziemeļu torņa konservācija, bet pēc aptuveni desmit gadiem konservācijas un restaurācijas darbi norisinājās kapitula zāles un kapelas telpās. 1987.-1988.g. pils teritorijā tika veikti arheoloģiskie izrakumi, kurus vadīja N.Treijs, arheoloģiskā izpēte notika arī 1997. un 2000.g. Tomēr neskatoties uz jau veiktajiem Siguldas pils mūru nostiprināšanas un restaurācijas darbiem, joprojām nepieciešama steidzama pils mūru konservācija. Iekšējās priekšpils teritorijā iekārtota brīvdabas estrāde.