Pokaiņi

Pokaiņi ir tāds dīvains veidojums, par kuru daudziem ir savs viedoklis un sava taisnība. Skaidrs pagaidām ir viens - Pokaiņi ir neparasta vieta, kura ar savu misticismu un noslēpumainību pievelk ekskursantu un ziņkārīgo cilvēku pūļus. Un, ja viens uz akmeņiem bauda dīvainas izjūtas un jūt enerģijas pieplūdumu, citam tā ir tikai pastaiga skaistā un nu jau arī labiekārtotā mežā. Marta beigās Dobelē atkal sanāks kopā ieinteresētās puses - ezotēriķi un zinātnieki, Pokaiņu meža praktiski noskaņotie saimnieki un tie, kas sevi uzskata par Pokaiņu atklājējiem un īstajiem saimniekiem -, lai spriestu, kādiem jābūt Pokaiņiem, ko tajos turpmāk darīt, jo teju teju jaunā tūrisma sezona jau klāt. Šoreiz piedāvājam «skatienu no malas». Tas būs EDĪTES SEIPULES jeb Ābeļu raganas skatījums. Tie, kas ir lasījuši Birutas Eglītes pērn iznākušo grāmatu «Ābeļu ragana», būs lietas kursā par viņas dzīvesstāstu līdz liktenīgajam brīdim, kas atklāja viņas neparastās spējas un padarīja viņu gaišredzīgu. - Latvija tiešām ir visenerģētiskākā uz zemes - tāda ir mana cieša pārliecība. Šeit ir ļoti daudz enerģētisku vietu, un ir taisnība, ka tās atklājas arvien jaunas un jaunas, jo šis ir tāds laiks. Un, cik tīrs cilvēks nāk uz šādu vietu, arī uz Pokaiņiem, tik viņš no tās var arī paņemt. Ja cilvēks ar biznesa mērķiem sēž kādā veļu laivā, viņš tur var sēdēt, kamēr sūnām apaug, un tur nekas nevar notikt. Tāpēc tie rituāli, kas tiek rīkoti Pokaiņos, manī izraisa visai skeptisku smaidu. Es vienā tādā trešās šķiras teātra izrādē piedalījos. Bija nogurdinoši, jo ilgi bija jāstāv kājās. Pievēru acis un redzu, ka viens tāds enerģijas kamoliņš skatās - nu, ko viņi tur māžojas! Tieši tā, jo nekas jau tur nenotiek. Tā ir tikai makšķere, uz kuras var uzķerties cilvēks, kas to visu neredz. Pēc Bībeles, šis ir laiks, kad parādās ļoti daudz dažādu viltus praviešu. Latvijā ir visvairāk dziednieku. Tātad mēs arvien slimāki paliekam? Visvairāk te ir svētvietu, un katrs tur kaut ko dara un to publisko. Ļoti daudz sēnalu un ļoti maz graudu. - Kas būtu jādara ar svētvietām? Jāpasargā no cilvēku pūļiem vai kā Pokaiņi jāpārvērš par tūristu apskates objektu? - Es domāju, ka cilvēki Pokaiņos varētu iet. Jo cilvēks pats bieži neapjauš, kādi viņā ir spēki. Aizbraucot uz tādiem Pokaiņiem, cilvēks, ja patiesi vēlas, var sākt uztaustīt savu taciņu uz to enerģētiku, kas ir viņā. Domāju, katrs Pokaiņos var saņemt tik, cik viņš spēj paņemt. Pokaiņiem netiek klāt tie, kuriem ir dažādi komercmērķi, ja nesāk vien ārdīt šo vietu. Taču, pat ārdot un bīdot akmeņus, nevar nojaukt to enerģētiku, kas tur no iekšienes staro. Šis ir laiks, kad enerģija staro, un ne celtne, ne noteikta sistēma nespēj nojaukt enerģijas starojumu. Tāda ir mana pārliecība. Viss ir enerģija: arī cilvēks ir enerģija. Es divreiz biju Pokaiņos. Pirmoreiz biju tāda kā apmulsusi, jo biju vairāk no tiem gaidījusi. Bet tad mēs gājām kopā ar daudziem cilvēkiem. Tur ir jābrauc vienatnē. Otrreiz viss likās citādāk, un es sapratu, ka Pokaiņi ir aizslēgti visiem. Tā masa, kas tur iet, var staigāt. Cik patiesa ir katra vēlme, meklējumu ceļš uz patiesību, uz sevis atklāšanu, tik viņš tur arī saņems. Lai tur masveidā iet tūristi, lai viņi sāk taustīt šo ceļu! Tas nav slikti. Uz Stounhedžu Anglijā arī tūristi masveidā brauc, un kas tai ir noticis? Kāpēc arī Latvijā tā nevarētu? Tikai ir jāpanāk servisa līmenis, taciņas jāizveido, lai cilvēkiem nav lietus laikā pa dubļiem jāslidinās. Nekas Pokaiņiem ļauns nenotiks, bet daudzos varbūt kas modīsies, viņi sāks meklēt un mainīs savu dzīvi. - Vai Pokaiņos, jūsuprāt, būtu jāturpina attīrīt akmeņu krāvumus, iet plašumā vai tomēr vēl atstāt tādus, kādi tie ir? - Es uzskatu - jo mazāk tur cilvēks ko darīs, jo būs labāk. Tāpēc, ka mūsu domāšana ir visai deformēta. Es vairāk redzu pagātnē, bet, kā tas izvērtīsies nākotnē, es nezinu. Domāju - mēs neviens to nezinām. Tāpēc labāk ir nekaitēt. Laiks parādīs. Akmeņi lien no zemes paši, ja vajag. Tie parādās, un viss notiek pats no sevis. Jo mazāk mēs tur kaut ko darīsim, jo labāk. Domāju, ka ar Pokaiņiem viss būs kārtībā. Pokaiņi paši sevi spēj aizsargāt. Mēs varam izvelt akmeņus, izraut kokus, domāt un runāt to vietā, kas tur ir un kam tas ir domāts, un kā tas ir bijis, bet Pokaiņi ir vērtība paši par sevi. - Pokaiņus atbraucēji pašlaik var iepazīt gidu pavadībā. - Ja iet uz šo vietu, tad būtu. vajadzīgi gidi ar ļoti plašu informāciju. Viņiem jābūt ļoti godprātīgiem cilvēkiem, kas daudz ko redz un saprot. Ļoti daudziem ekskursija kopā ar šādu gidu būtu viens no sākumceļiem, un tas, manuprāt, ir labs darbs. Esmu pati bijusi kopā ar Ivaru Vīku, un ļoti daudz no tā, ko viņš stāsta, tieši tā arī ir. Ir vajadzīga cilvēku mīlestība pret savu vietu, cieņa pret vēsturi, atmiņas atsvaidzināšana. Diemžēl vēsture ir ļoti, ļoti primitivizēta, tā ir stipri jāpārraksta.. Atklātas ir tik brīnumainas lietas. Gan Pokaiņos, gan arī šeit esmu ievērojusi, ka ļoti spēcīgi aug ozoli. Pat tur, kur, liekas, nevarētu izsēties ozoli, tie ļoti intensīvi aug. Enerģētika pastiprinās, un ozoli ir ar visspēcīgāko enerģētiku. Tie ir antenas. Tie ir enerģiju vadītāji. Tas enerģētiskais process, kas ļoti strauji virzās uz priekšu, nav apturams. - Daudzi uz Pokaiņiem dodas pēc brīnumiem, pēc veselības atgūšanas. - Tie ir meklējumi, kuri ir ārpus sevis, un šie ārstēšanas seansi ir lēta spekulācijā. Cēloņi, vainas ir jāmeklē cilvēkam sevī pašā. Cilvēks domā - viņš aizbrauks uz Pokaiņiem un tie viņa vietā visu izdarīs. Katram jādara pašam. Pokaiņi ir palīgs sapratnei, ka visspēcīgākā ir lūgšana. Ja cilvēks griežas augšā ar lūgumu - dari mani tik redzīgu, tik spēcīgu saprast, kas man jādara, kas man sevī jāmaina -, tad Pokaiņi ir lielisks palīgs tam. - Par to, kas ir Pokaiņi, ir izteiktas ļoti dažādas versijas, kuras tiek pasniegtas kā neapstrīdama patiesība. - Kā jau teicu, Pokaiņos esmu bijusi divreiz. Pirmajā reizē biju kopā ar grupu, sāka līt ļoti auksts lietus, un likās, ka mūs pilnīgi dzen ārā no Pokaiņiem. Otrreiz Pokaiņos bijām, var teikt, pusotrs cilvēks, un tad izjūtas bija pavisam citādas. Starojums mainās. Otrreiz tas bija pavisam savādāks. Ir pagājis kāds laiks, un, ja es tur aizbrauktu tagad, tas atkal būtu citādāks. Un savādāku to uztver katrs, kas tur aizbrauc. Tāpēc domas ir tik dažādas un dažādi viedokļi par Pokaiņiem. Es no tā visa ļoti stāvu malā, jo vieta man ir tāla. Un man liekas, ka tā šķēpu laušana notiek kā par nevarīgu bērnu, bet tas bērns nav tik nevarīgs. Pat vardarbība nespētu nojaukt to spēku, kas tur ir iekšā. Pokaiņi ir sirds tai visai enerģētiskajai sistēmai, kas ir bijusi vienota ar Stounhedžu. Tā ir milzīga, vienota sistēma, kas kādreiz tikusi nojaukta un tagad atjaunojas. - Jūs minējāt vēstures mācīšanu Pokaiņos. - Jā, tā būtu ļoti laba skola vēstures mācīšanai, meklējumu ceļu sevī un saknēs rašanai. Tur ir daudz kas vairāk nekā tikai akmeņu krāvumi, veļu laivas un apbedījumi. Tā ir daudz senāka sistēma un daudz dziļāka vēsture. Kas ir pieminētās veļu laivas? Tā ir enerģētiska vieta, kur akmeņi bija sakrauti tā, lai sakoncentrētu enerģiju, no kuras cilvēki senā, senā pagātnē aizgāja. Viņus neapglabāja, nekas no viņiem nepalika. Viņi kā enerģijas kamols šajā vietā, būdami gatavi aiziet, transformējas. Lūk, kas ir veļu laiva! Apbedījumi bija vēlāk, kad vairs tā nespēja aiziet. Latvijā ir noteikti daudzas tādas vietas, jo ne jau uz Pokaiņiem vien devās, lai aizietu. Mēs tās visas šobrīd vēl nezinām, neesam tik enerģētiski tīri, lai šādi varētu aiziet. Šī vēsture ir daudz, daudz senāka un citādāka, nekā varam iedomāties. - Vai arheologiem būtu vērts vēl veikt nopietnākus arheoloģiskos izrakumus? - Tā kā šobrīd to dara, var tikai izārdīt. Mēs esam ļoti deformēti, mums jāapzinās, ka neesam radības kronis, ka esam tikai viena deformēta daļa no tā, kas kādreiz dzīvoja uz zemes. Mums ir jākļūst par to, par ko mums vajadzēja būt, ir jāmeklē ceļš atpakaļ. Un kāds ir šis ceļš? Ir tik ļoti daudz enerģētiski spēcīgu vietu, kas nāk mums palīgā. Tikai - cik patiesi mēs vēlamies to atrast, ja mums liekas, ka mēs esam šīs vietas kungi? Nu mums tā ir, un mēs tagad ar to rīkosimies! Jo vairāk un deformētāk tas notiek, jo vairāk Pokaiņi aizslēdzas šiem cilvēkiem, bet viņi to nenojauš. - Atbraucēji bieži uz mājām ņem līdzi akmeņus no Pokaiņu meža. - Ja akmens ir atnācis uz svētvietu, tad tas ir enerģētiski spēcīgs. Cilvēks, kas tam nav gatavs, bet ir iejaucies šai enerģētikā, saņems milzīgu pretsitienu. Es domāju, ka viņš bieži apdraud pat savu fizisko dzīvību un veselību. Viņam par to būs arī karmiski jāsamaksā, ja iejauksies šādā vietā. Katrai vietai ir savi sargi, un, ja tu tur nāc ar ne visai labiem nodomiem, ja iejaucies un vēl posti, pat to neapzinoties, vienalga samaksāsi par to. Tāpēc gidiem cilvēki par to būtu jābrīdina. Es arī vienmēr brīdinu pār daudzām lietām, ko es redzu, un tas cilvēkam var arī nepatikt. Bet tad tā būs viņa brīvā izvēle. Būtībā šo izvēli mēs izdarām vienmēr, nemitīgi, pat paši to neapzinoties. Anita Banziņa „Zemgale” 2002. gada 2. martā.