Pokaiņi

Mīļam bērnam daudz vārdu, - tāpat Pokaiņiem. Šī vieta tiek uzskatīta gan par pavisam parastu šļūdoņa «roku darbu», gan vienkārši par agrārās sistēmas veidošanas liecinieci, gan arī par milzīgu, vēl līdz galam neapjaustu svētvietu, par vietu, ko varētu būt veidojušas kosmiskās inteliģences. Dažādi viedokļi - tradicionāli netradicionāli, kāds nu kuram labāk iet pie sirds. Šoreiz piedāvājam šo netradicionālo viedokļi - nelielu sarunu ar filozofijas zinātņu doktori ZINAĪDU ANDERSONI. - Reiz izskanēja versija, ka Pokainu akmeņi varētu būt svētceļnieku sanesti. - Pret šādu nostādni es atļaušos atturīgāk izturēties, jo neesmu par to pārliecināta. Tomēr uzskatu, ka ari pret šīm netradicionālajām versijām būtu jāizturas iecietīgi. Zinātniskā kultūra sevī un pati par sevi nekad nesatur vienu modeli. Ja mēs skatāmies, piemēram, materiālus par Ēģiptes arheoloģiju vai, teiksim, Amerikas kontinenta arheoloģiju, tur vienmēr ir korekta informācija no arheoloģiskā viedokļa un arī ļoti daudzas zinātniskās versijas, ko varētu nosaukt par netradicionāliem viedokļiem. Mums diemžēl padomju laikā iepotēta tāda apziņa, ka mēs neesam nekas, mūsu vide nav nekas, mūsu dzimtene nav nekas, un šeit vispār nekas tāds nevarētu būt, kur nu vēl kādas svētvietas! Jā, tādas būt var, bet citur, kaut kur tālu prom! Cilvēkā ir iznīdēta tāda identitātes apziņa, kur parādās mūsu sakrālās kvalitātes. Esmu par to, ka profesionālim savās zināšanās jāstrādā divos līmeņos: tajā līmenī, ko latviešu filozofs Teodors Celms nosauca par praktisko līmeni, un tajā līmenī, ko sauc par teorētisko līmeni. Runājot par teorētiskajām zinātnēm, tur nu gan mums, acīm redzot, nebūtu jāaprobežojas ar praktiskās informācijas vispārinājumiem, un arī šiem vispārinājumiem būtu jāparedz nedaudz augstāki līmeņi. Šāda pieredze zinātniskajā praksē, kā augstāku līmeņu paredzēšana, lai atstātu vietiņu šim augstākajam līmenim, ir bijusi raksturīga visai pasaules kultūrai. Es nezinu nevienu tādu neparastu dabas objektu, par kuru netiktu izteiktas ari citas versijas kā tikai konkrēti pragmatiskais vispārinājums. Es domāju, ka mums jābūt lepniem ar to, ka mēs dzīvojam Latvijā, ar to, ka mums ir tādi Pokaiņi un ka tur ir kaut kas tik neparasts! Kāpēc mums pašiem būtu jānogalina sevī garīgās kultūras attīstītākais, tūkstošiem gadu izveidotākais līmenis, kuram ir tik fundamentāli nemainīgas vērtības kā svētvietu eksistence Latvijā? - Pokainu neparastie veidojumi bieži tiek uzskatīti kā šļūdoņa radītais zemes reljefs. - Jā, ir ļoti jauki, ka mums Latvijā ir tik daudz Ledus laikmeta veidojumu, bet kāpēc nepieļaut versiju, ka arī pirms Ledus laikmeta šeit ir bijušas citas civilizācijas un ka akmeņi veido savu civilizāciju? Varbūt mēs paši esam cēlušies no akmeņiem? Es te gribētu atgādināt kādu elementāru evolūcijas ķēdi: dzīvības ķermenis vispirms pastāvēja kā akmeņi, minerāli, pēc tam kā augi, pēc tam kā dzīvnieki, pēc tam - cilvēks, vel pēc tam - pārcilvēks, bet nākamajā pakāpe - dievcilvēku līmenis. Ne velti Fridrihs Nīče runāja, ka kultūras attīstību nosaka pārcilvēku eksistence; iepriekšējo gadsimtu izcilākie prāti paredzēja šo ģenialitātes pārcilvēku idejas vēlāko atrašanu un identifikāciju esamībā. - «Rīgas Balsī» (I.Lipša «Arheoloģiskie pētījumi apdraudēti», 10.12.96.) attiecībā uz Pokaiņiem pieminēti šie netradicionālo versiju paudēji, kuri nosaukti par «šarlatāniem» un kuri «ir radījuši īstu ažiotāžu». - Zinātnisko attīstību nosaka nevis pragmatiskais līmenis, bet augstāko ideju netradicionālais veids. Ir radusies jau vesela kultūra - postmodernisma kultūra, kura orientē cilvēku tikai uz šo netradicionālo skatījumu. Tas ir tādēļ, ka klasiskie paņēmieni vairs nedod atbildes uz visiem jautājumiem. Vai par akmeni, kas apzīmēts ar krusta zīmi, vai citām sakrālām zīmēm tradicionālā arheoloģija var dot atbildes? - Jūs sarunājaties ar akmeņiem. Kā tas notiek? - Es pat nezinu, kā lai pasaku... To valodu grūti aprakstīt. Es it kā runāju latviski; tam gan nav nozīmes, jo tie vārdi ir pavisam citādi. Jā, tie nāk pavisam citādi... Protams, esmu latviete, pārvaldu latviešu valodu, kura vispār ir sena sakrāla valoda, bet te jāmāk piemeklēt to attieksmes formu, kāda akmeņiem ir simpātiska. Kāds akmens mani pat nogāza no kājām, tik spēcīgs bija sitiens! Nekas slikts jau nenotika, bet tā enerģija tik liela, ka tu, cilvēks, esi gar zemi! - Esmu redzējusi Pokainu fotogrāfijas, kurās redzams gan zils četrstūris, gan sakoncentrētas baltas gaismiņas... - Četrstūris norāda Altāra zīmes tuvumu. Parasti virs svētvietām manifestējas trijstūri. Mani šis četrstūris pārsteidza, es domāju, kā tas var būt, bet tad es kādas senas filozofijas sistēmas dokumentos - rakstos - atradu šo sakrālo simboliku un sapratu, ka tas ir saistīts ar Altāri, ar tādas vietas tuvumu, kurā kosmiskie režisori izšķir kādu svarīgu uzdevumu. Tas varētu būt bijis centrs. Gaismiņas savukārt nozīmē to, ka Kosmoss uzrauga šo vietu. Mēs reiz staigājām pa Pokaiņiem, meklējām un skatījām visdažādākos akmeņus, pēc tam izrādījās, ka šis «saules zaķītis» mums staigājis līdzi. Mēs jau paši viņu neredzējām, tikai, attīstot fotofilminu, tas kļuva redzams. - Kāda ir jūsu versija par to, kā varētu būt radušies šie akmens krāvumi? - Doktors Hurtaks savā seminārā rādīja veselu dokumentālu filmu, kurā viņš pierāda, ka piramīdas tikušas būvētas virzienā no augšas uz leju. Es pieļauju varbūtību, ka kosmiskās inteliģences tieši tādā veidā būvējušas arī visus šos krāvumus vai arī daļu no tiem. Es to nevaru apgalvot, bet tas gan ir skaidrs, ka tās nav būvētas pēc mūsu ierastajiem fiziskā plāna principiem. Krāvumi apakšā ir tukši! Pilnīgi var izdurt cauri, mums reiz bija līdzi tāds pusotrmetrīgs dzelzs stienis. Jā, tur iekšā ir tukšs! Virspusē zemes kārta, aug koki. Pokaiņos būs vēl daudz visdažādāko pārsteigumu. Kaut kas atklāsies arī tad, kad mēs sāksim saprast, kādēļ ir šie dažādu krāsu akmeņi, jo astrālajā plānā krāsām ir milzīga nozīme. Diemžēl šī vieta nevar atklāties katram. Ar šādām vietām ir tāpat kā ai cilvēkiem, arī mums visiem ir jāiziet cauri ļoti daudziem informācijas, involūcijas, evolūcijas, etnoģenēzes procesiem, kamēr pārejam uz to apziņu, ka mums ir vajadzīgs tas gaismas ķermenis, ka šis mums ir par smagu un vairs neder. Svētvietām ir tāpat. Tām arī ir sava involūcija, vispirms, kad tiek veidotas kosmiskās inteliģences; tām ir sava evolūcija, kad jāpilda noteikts uzdevums attiecīgajā telplaika sistēmā, kad tās sasniedz tādu etnoģenētisko līmeni un, vienkāršā valodā runājot, aiziet atpūtā. Tās tūkstošiem, varbūt pat desmitiem tūkstošiem gadu var tā stāvēt, un neviens neko nezinās, staigās pa virsu. Arī tagad pa svētajiem akmeņiem daudzi bradā pa virsu, neko nezinādami. Šiem akmeņiem ir jārunā, bet viņi nerunās ar kuru katru. Mums nepieciešams aktivizēt svētvietu. Šobrīd ir tik daudz lielu sakritību attiecībā uz Pokaiņiem, kuras, manuprāt, ar laiku aizvien vairāk apstiprināsies. Ināra Kaija "Zemgale" 1997. gada 30. janvārī.